Mēs zinājām, ka Itālija ir burvīga, taču, cik ļoti tā liks aizrauties elpai, nebijām iedomājušies. Protams, ka visi mīl Itāliju, tas nav nekāds jaunums. Tagad arī mēs.

      Bari ir labs ātro brīvdienu galamērķis vairāku iemeslu dēļ – lidojumi no Rīgas ir ērtā laikā un nav gari, no lidostas līdz pilsētas centram var nokļūt mazāk kā pustundā un sabiedriskā transporta kustība, kas savieno Bari ar mazajiem Apūlijas reģiona ciematiņiem ir ļoti ērta.

      Mums galvā vējš, mums gribas brīvību un neplānotas pieturas, tāpēc šoreiz īrējam auto un no Bari lidostas ar skaļi uzgrieztu radio un melodisku itāļu balsi fonā dodamies gar piekrasti uz leju. Mums gribas uz gleznaino zvejnieku Polignano a Mare ciematiņu. Te būs arī mūsu pirmās (un vienīgās ieplānotās) Itālijas naktsmājas un ar tām esam trāpījuši absolūtā desmitniekā. Dzīvoklim  (Calaporto holiday home & relax – rekomendējam) ir skaista terase, no kuras paveras ainava uz pilsētas galveno pludmali pašā centrā – brrrīīīnišķīgi!!

      P.S. Polignano a Mare atrodams arī  izslavētais pinteresta restorāns Grotta Palazzese, kas iebūvēts klintī, taču iepriekšēja rezervācija ir obligāta, tāpēc šoreiz …. ir citreiz.

      Buongiorno un caffè, rīta pastaiga un mūsu ceļš tālāk grozās uz Monopoli, kas ir vēl viena burvīga jūras apskalota ostas pilsētiņa ar šaurām, mazliet sarežģīti izbraucamām, bet šarmantām ielām, mīlīgām itāļu kundzītēm un draudzīgiem itāļu džentelmeņiem. Ēdam vēl vienas lēnas brokastis, saskandinām vīnu, elpojam sāļo jūras vēju un pievērtām acīm sauļojam pieres. Īstākā dolce vita.

      Ceļvežos minēts –  ja braucat uz Apūliju, Alberobello ir ciematiņš, kurš jums jāredz (pateicoties Truli mazajām baltajām mājiņām, tas iekļauts UNESCO pasaules mantojuma sarakstā). Ja pa ceļam un ja jāredz, tad braucam! Taču par spīti kliedzošajam “must see”, uz mums tas atstāj vismazāko iespaidu, vispār… mums tas atgādina rūķu ciematu. Sīkums ar rūķiem, taču arī ne-tūrisma sezonā tas ir pārpildīts ar tūristiem. Nēeeee, tas nav tas, ko mēs šodien gribējām. Gandrīz stundu nostāvam  pārpildītā konditorejā pēc tradicionālajām itāļu kūciņām un saprotam, ka jādodas prom no burzmas.

      Ziemas sezonā satumst ātri, tāpēc virzamies uz Ostuni pilsētiņu.  Ostuni vecpilsēta man atgādina Santorini, jo tā ir kalna galā, visa baltā. Skaisti satumst. Rinķojam pa pilsētas centru, meklējot vietu, kur novietot auto. Pilsētas laukumā pamanām vīriņu, kas enerģiski māj ar roku, ka atradis mums brīvu vietu. Viņš, vicinot rokas, palīdz mums noparkoties centimetrs centimetrā un ar plaši atvērtu bezzobainu smaidu ir gatavs mums nolikt visu Ostuni pie kājām.  Onkuliņš ir nedaudz iereibis, angliski neprot ne vella, ļoti iespējams, bez konkrētas dzīvesvietas, taču draudzīgs bez gala, skauj mūs un bučo, un ja vēl saujā iespiež divus eiro, tad parāda, kur paveras  skaistākais skats uz vecpilsētu un pats aizgūtnēm priecājas – “Es taču teicu!”

      Uzmeklējam mazu kafejnīcu Coffee & more, kuru Ingai ieteikuši draugi. Lai arī ārēji tā ir ļoti vienkārša un no pirmā acu skata nevieš  uzticību,  ēdiens ir  – mmmmmmm, fantastisks! (ar noteikumu, ka neizvēlaties zupas. Kapēc? Jo… vienkārši neizvēlaties!) Mēs tiekam pie siltām vakariņām un milzīgas siera un gaļas plates. Esam sajūsmā par burrata svaigo sieru; augumā mazā, bet trakoti laipnā un draudzīgā saimniece ir tik mīlīga, ka iesaiņo mums līdzi bez maksas papildus porciju brokastīm.

       

      Naktsmājas atrodam kādā itāļu ģimenes viesu namā, saimnieks ir onkulis labākajos gados, sagaida mūs smaidot, taču atvainojas, ka būs jāuzgaida, jo ne-tūrisma sezonā viņa viesu nams ir ieziemots. Kamēr saimniece klāj mūsu gultas un “atdzīvina” ieziemotās istabas, vīriņš mūs viesmīlīgi pacienā ar sintētiski zilas krāsas mentola dzērienu. Pie sevis domājam, ka būtu labāk devis vīnu (vēlāk arī iedod). Mums pienākas arī brokastis, taču uzzinot, ka celsimies agri, saimnieks ar žestiem rāda, ka tajā laikā viņš vēl saldi gulēs. Ātrākais, ap 9…. Bet mums ir citi plāni, tāpēc miedzam saimniekam ar aci un sakam – labs ir, guli, iztiksim bez brokastīm.

      Vēl viens saulains buongiorno un stūrējam uz pilsētiņu Lecce, lai izdzertu rīta kafiju. Lecce ilgi negribam uzkavēties, pilsēta kā pilsēta, pasauļojam degungalus un dodamies tuvāk jūrai – uz Grotta della Poesia un Torre San’t Andrea. Ziemas mēnešos šajā pusē tiešām viss ir kluss, mums šķiet, ka pat lapas nečaukst un neviens neelpo, ja nu vienīgi kāds rets, iemaldījies, mums līdzīgs tūrists. Kūrortpilsēta ir aizmigusi, pavisam nopietni. Logu slēģi ir aizvērti, viesnīcas aizslēgtas, te nav neviena paša, neviena! Inga saka – kā multenē Rango. Grotta Poesia un Torre Sant’Andrea atrodas netālu viena no otras. Nav ko daudz rakstīt, jūs jau redzat – skaisti. Un cik labi, ka esam vienīgie. Uz klints malas izpakojam veikalā paķertās pusdienas  – graužam milzīgu siera gabalu, uzdzeram vīnu, piekožam tomātu un Pēteris vēlāk ies peldēt.

      Līdz ar saulrietu un ākstīgiem, bet trakotu smieklu lēkmju pavadītiem pašportretiem, pienācis mūsu garākais pārbrauciens uz pretējo krastu  – Amalfi piekrasti. Ceļš ar neilgām pieturām ir 4h garš un vēlā pievakarē, iebraucot Salerno, mēs jau nevaram sagaidīt rītu, lai dotos uz netālu esošo Positano.

      Tādi izskatās pirmie saules stari Salerno un ļoti priecīgs cilvēks.

      Visa Amalfi piekraste ir viena vienīga elpu aizraujoša pastkarte. Līkomotais klinšu ceļš ved cauri neskaitāmiem maziem ciematiņiem. Katrā gribas piestāt, par katru mēs esam sajūsmā, mums viss patīk un patīk tik ļoti, ka vairāk patikt vairs nevar. Ziniet, mēs ļoti gribētu šeit atvest pārus, kas plāno kāzas. Šis bija arī viens no mūsu brauciena mērķiem, tieši tāpēc esam izzinājušas skaistākās vietas, kas būtu piemērotas gan mazākām, gan lielākām kāzu svinībām. Ticiet, kāzas Itālijā nav nekas neiespējams, ja vien ir lieliska komanda.

      Mūsu ceļojums noslēdzas Bari. Nakts stundā izstaigājam izgaismoto Bari vecpilsētu. Skaista!

      Maršrutu īpaši nesteidzoties izbraucām četrās dienās. Turisma sezonā jeb gada siltākajā posmā tas prasītu divreiz vairāk laika, jo ielas būtu pārblīvētas ar tūristiem, satiksme intensīvāka (īpaši Amalfi piekrastes posms, kas vasaras mēnešos mēdzot būt sastrēdzis), vairāk laika gribētos pavadīt pludmalē, ēst garšīgo gelato un vienkārši nedarīt neko.

       

      SHARE